 Indulis Krauze, 2005-12-31, 12:21:29 |
| Guntis Eniņš,
„Vides vēstis”, 2000.g. nr.10
Kopš šī dramatiskā notikuma aizritējuši septiņi gadi. Bija 1993.gada 20.augusts. Jau rudeņoja. Agrīno vakaru debešos plaiksnījās rūsa. Mēs, savdabju cilvēku kopa, braucām uz Kurzemes Zilajiem kalniem, kur aug atlantiskā laikmeta relikti īves un efejas, kur strauti, no Zilo kalnu kraujas lejup traukdamies, izgrauzuši dziļas sazarotas gravas arī smilšakmeņos. Mūsu izlūks no turienes bija atnesis ziņas par Svētmeitu kambariem. Uz turieni doties bija mūsu galvenais mērķis. Svētmeitu kambarus nevajag jaukt ar daudzo tūristu apmeklētajiem Māras ambariem Abavas senkrasta gravā. Svētmeitu kambari ir 55 kilometrus tālāk uz ziemeļiem.
Sen jau tie Svētmeitu kambari ir aizbrukuši tāpat kā Dāvida pils. Saglabājušies tikai romantiski vietvārdi un sapņainas leģendas. Dāvida pils vietu uzrāda kā konkrētu smilšakmeņu klinti... Bet Svētmeitu kambaru atrašanās vieta daudzo gadu garumā ir aizbirusi un zudusi ļaužu atmiņai.
Latviešu literatūrā Svētmeitu kambarus pirmoreiz piemin mūsu pilskalnu pētnieks un uzmērītājs Brastiņu Ernests 1923.gadā: «Šai apvidū netālu no Plaģu mājām atrodas tā sauktie Svētmeitu kambari. Tie ir sarkanā smilšakmenī ūdens izgrauzti iedobumi.»
Kad es septiņdesmitajos gados meklēju šo alu vietu, Plaģu māju iedzīvotāji varēja parādīt tikai kādu pussabrukušu mežabrāļu bunkuru, kas bija izcirsts gravas smilšakmeņos kā pazemes pagrabs, bet par Svētmeitu kambariem viņi neko nezināja. Bet arheologs, kulta vietu pētnieks Juris Urtāns citas gravas kraujā atrada prāvu (1,1x0,8 m) plakanu akmeni, ko identificēja kā literatūrā minēto «galdveida akmeni» pie Svētmeitu kambaru ieejas. Tomēr pārbaudes izrakumos ap akmeni kultūras slānis netika konstatēts.
1991.gadā iznāca Almas Ancelānes sastādīts jauns Latviešu teiku kopojums, kur galvenokārt ietvertas līdz šim nepublicētas izcelšanās teikas no Folkloras krātuves vākuma. Tur 127.lpp. par Svētmeitu kambari jeb alu ir ļoti konkrēta teika.
«Pie Ante–Karl (Dižantu) mājas robežām atrodas tā sauktais Svētmeitu kambaris jeb ala. Šis kambaris jeb ala senāk sastāvējis no trim daļām: priekšējās lielākās, vidējās mazākās un pēdējās – vismazākās alas, kur bijis iespējams iekļūt tikai līšus. No pēdējās alas iztecējis avots, kurš piegādājis ūdeņus nelielam strautam. Tas vēl tagad tek starp Ante–Karl un Jaunbūdenu mājas robežām.
Vecā paaudze zina stāstīt, ka agrākos laikos šinī strautā ūdens nekad netrūcis un viņā bijušas daudzas zivis, sevišķi foreles. Tagad strautā neesot ne foreļu, ne citu zivju, jo līdz ar alas aizbiršanu avots strautā vairs tieši neietek, bet, sūcoties caur zemi, izplūst pa apkārtni. Vecāki ļaudis to izskaidro tā, ka avots esot iztecējis no kāda zivīm bagāta apakšzemes ezera, no kura tad zivis pa avotu iekļuvušas strautā.
Agrāk alā esot bijušas dzirdamas skaņas, kas atgādinājušas ratiņa troksni vērpjot. Tādēļ arī teika stāsta, ka alā dzīvojušas svētmeitas, kas tur vērpušas. Troksnis laikam cēlies no ūdens pilēšanas alas sienās.» Teiku pierakstījis F.Īvnieks 1932.gadā. No šīs teikas, kas vairāk gan līdzinās ziņojumam, var secināt, ka ala sabrukusi ap 19.gs. vidu.
Apmēram pirms 70–75 gadiem kalna nogāze noslīdējusi uz leju un alu aizbērusi pavisam. Toreizējais Ante–Karl mājas saimnieks Kārklis Vītols licis kādam dienas algādzim Kriķītim alu atrakt, maksājot piecas kapeikas par dienu. Kriķītis bijis liels sliņķis. Kad vienu dienu bijis racis, tad pārgājis mājās un stāstījis, ka pie alas atrakšanas pusdienas laikā bijis iesnaudies un viņam sapnī svētmeitas teikušas, lai alu liekot mierā un to neatrok, citādi būšot slikti. Tādēļ arī Kriķītis atteicies no turpmākiem alas atrakšanas darbiem.
Minētās teikas faktu uzjundīts, mūsu labākais izlūks Ansis Opmanis pašā Jāņu dienā devās alu kambarus meklēt. Iztaujājis Dižantu vecos ļaudis, Ansis nonāca mežonīgā gravas stāvumā, kur atrada āpšu alas smilšakmeņos un Jura Urtāna pētīto galdveida akmeni. Pārmeklējot visu apkārtni, Ansis secinājis, ka vienīgi šī gravas krauja ar zvēru alām var būt 19.gs. sabrukušo Svētmeitu kambaru vieta. Viņš mudināja, ka mūsu alu atrakšanā pieredzējušai vienībai gan būtu spēkos leģendāros kambarus atrakt.
Arī Svētmeitu kambaros, tāpat kā citās aizbrukušās alās, mēs rokamies augstu virs pirmatnējās alas grīdas, kur kādreiz tecējis teikā minētais avotiņš. Smilšakmens griestiem pakāpeniski brūkot, alas grīda palēnām cēlusies uz augšu. Līdz ar to gadu un gadsimtu laikā ala no savas sākotnējās vietas pārvietojas uz augšu, līdz griesti kļūst tik plāni, ka beidzot iebrūk, un ala beidz pastāvēt.
Zēni un meitenes rok ļoti centīgi. Īpaši čakli lokās un ātri rokas Arta Ērgļa trieciengrupa no izdevniecības «MacĀbols». Līdz tumsai katrs savā vietā jau esam tik tālu alu ieejas attīrījuši, ka varam ieiet kādu gabalu pazemē. Daži izsakās, ka varētu rakt visu nakti, jo alā taču arī naktī ir tikpat gaišs, cik dienā.
Viena daļa racēju nakšņo teltīs, otra – kas vēlas vairāk siltuma – pa nakts tumsu iet pāri lielajam laukam uz Dižantiem, lai gulētu kūtsaugšas mīkstā, siltā un smaržīgā sienā. Apkārt valda pilnīgs klusums, tik debesīs noslēpumaini plaiksnī rūsa.
Otrā rītā pulksten septiņos no gravas nometnes atnāk Artis Ērglis mūs modināt. Bieza migla pār apkārtni. Skaņas dzidras. Dzērvju balsis kā paradīzes taures. Visa gravas nometne vēl saldi guļ.
Rakšana kļūst aizvien interesantāka. Ik pa gabalam atklājas aizvien jaunas ejas un pagriezieni. Apakšzeme piesātināta ar biezu eju tīklu kā labirintā. No izmesto smilšu daudzuma gravas krastā izveidojusies jauna dzeltensarkanīga terase. Smilšu izmešana pār krauju jau prasa papildu piepūli. Katra smilšu lāpsta tiek pārsviesta vairākkārt, kamēr no alas dziļumiem tā nobirst pār gravas krauju.
Pulksten 10.35 atbrauc Aigars Feldmanis, saukts Dullītis – viņa pārdrošības dēļ. Nu rakšana iegūst lielāku spraigumu un dramatismu. Dullītis ar Ērgli rokas pašos bīstamākajos alas dziļumos. Es strādāju grūtākajā vietā. Uz ceļiem tupēdams, ar garu lāpstu no šaurās centrālās ejas velku ārā smiltis, ko tur samet Ērglis no Dullīša šausmu telpas. Manis pārmestās smiltis ņem nākamais racējs un izsviež pavisam ārā no alas. Tur divi pēdējie racēji smiltis, kas nākušas no alas lieliem dziļumiem, pārsviež pāri nogāzei gravā. Smilšu kaudze kļuvusi krietni plata.
Alu labirinta sistēma kļūst vēl sarežģītāka, jo atrodam ejām bagātu arī otro stāvu – divlīmeņu tuneļi krustojas dažādos virzienos. Anša raktās telpas izskatās visšausminošākās – lejā haotiski sakrituši nobrukušie smilšakmeņu bluķi, bet griestos kā resnas virves teātra skatuves aizkulisēs karājas sakņu vijumi. Smilšakmeņu slānekļi šeit vāji sacementējušies, irdeni, pakļauti nobrukumiem. Tāpēc arī āpši spējuši šeit veidot savas eju sistēmas.
Tie, kas nometnē gatavoja pusdienas, dzirdēja dobji norībam pērkonu. Paskatījās uz augšu: tavu brīnumu – debesis skaidras. Es tajā brīdī biju izgājis no alas, lai nedaudz atliektu muguru, novērtētu darba kopainu un fotografētu. Pēkšņi grāviens kā pērkons! Pēc dažām sekundēm no alas dziļumiem atskan izmisīgs Ērgļa sauciens: «Palīgā! Palīgā!» Tuvākie racēji metas uz vēdera, lai pa šauro eju trauktos palīgā. Bet nekā, viņi paliek kā nolēmēti uz vietas. «Ko jūs guļat!» es kliedzu. Izrādās, ka palīgā nevar tikt, jo smilšu pārsviedēji, kas mani nomainīja, ir bijuši paslinki.
Ērglis no iekšpuses, čakli strādādams, centrālo šauro eju aizmetis gandrīz ciet. Nākamais racēju posms nav paspējis pārsviežamās smiltis laikus novākt un pārsviest tālāk. Tagad pa šauro eju glābējiem nav iespējams izlīst pie palīgā saucējiem. Steidzīgi jāatrok eja! Bet kas notiek tur nobrukumā?! No iekšpuses vairs skaņas nenāk. Šīs ir visgrūtākās neziņas minūtes.
Bet kas notiek tur iekšā? Aigars kā jau Dullītis lien un rok visbīstamākajās vietās. Ērglis viņa atraktās smiltis pārsviež uz ārpusi šaurajā centrālajā ejā. Aigars rok ar sapieru lāpstiņu, uz ceļiem tupēdams. Atrokamā sprauga iet slīpi uz leju. Tad viņš nomet lāpstiņu un iztaisnojas, stiepdamies ar galvu uz leju, lai izlūkotu, vai priekšā nevar redzēt kādu lielāku pazemes telpu. Tikko Aigars šo vērojumu ir beidzis un no guļus stāvokļa piecēlies uz ceļiem, smilšakmeņu griesti sakustas un gāžas pār Aigara galvu. Birst gar ausīm un aprok viņu līdz kaklam. Ārā paliek tikai galva. Vēl lielākas kaudzes nobirst pār to vietu, kur Aigars tikko pirms pāris sekundēm bija izstiepies guļus. Ja mūsu drosminieks būtu atliecies par pāris sekundēm vēlāk, viņš gulētu visā garumā zem nobrukuma, tanī vietā, kur atraktā eja ar nobrukumu tika pilnīgi noslēgta. Aigars vēlāk stāstīja, ka sekundi pirms nobrukuma viņš virs sevis griestos sajutis kaut kādu tikšķēšanu un paspējis uzrauties tupus. (Lūk, teika arī stāsta par tikšķēšanu, kas dzirdama Svētmeitu kambarī.) Artis Ērglis atrodas vienu metru no Aigara galvas. Tanī brīdī Ērglis kliedza: «Palīgā! Palīgā!» Bet Aigars viņam sauca: «Atroc man ātrāk rokas, lai varu izkārpīties!» Līdz glābēji paspēja nokļūt Šausmu telpā, apbērtais Aigars ar Ērgļa palīdzību jau bija paspējis izkārpīties kā kurmis no zemēm un bēdājās par pazaudētajām brillēm.
Kad sākām atrakt nobrukumu, no turienes nāk ārā visādas mantas: vispirms gaismas lukturīši, tad sapieru lāpstiņas, visbeidzot – Aigara acenes, sveikas un veselas. Re, kā, nobrukums bijis diezgan saudzīgs. Kā cilvēks varēja izturēt tādu smilšakmeņu krišanu uz galvas? Varēja, tāpēc ka: pirmkārt – smilšakmeņi bija irdeni un sadalījās smalkās daļās, otrkārt – smilšakmeņi krita no neliela augstuma (Aigara galva bija ap 10 cm no griestiem). Trieciena kinētiskās enerģijas formula ir E=m x H2 (masa reiz krišanas augstums kvadrātā). Tas nozīmē, ka galvenais trieciena lieluma noteicējs ir krišanas augstums H, tas iedarbojas kā otrās pakāpes reizinātājs.
Kad visas lietas – lukturīši, lāpstas un Aigara brilles, ieskaitot pašu Aigaru un Ērgli, – bija laimīgi veselas dabūtas virszemē, apskatījām un izvērtējām atraktās alas stāvokli. Slēdziens bija negrozāms: alu atrakšanu turpināt nedrīkst! Smilšakmens šeit ir pārāk irdens, griesti nenoturīgi. Pat uzturēties alās ir stipri bīstami.
Pēc launaga sākām atrakto eju uzmērīšanu. Tas bija sevišķi pinķerīgs darbs, jo alu tuneļi te izvijušies cilpu cilpām pat divos līmeņos. Pēc Anša Opmaņa aprēķiniem, visu atrakto eju kopgarums ir 48 m. Pazemes eju platība – 33 m2, to apjoms – 22 m3.
Kad pēc vairākiem gadiem tup aizbraucām, atradām, ka lielākā daļa no mūsu atraktajām ejām ir jau aizbrukušas.
Ko no tā būs mācīties? Alas ir bīstamas! Jau 30 gadus esmu pētījis, mērījis, atracis un atklājis daudzas un dažāda rakstura alas. Kopā ar saviem palīgiem Latvijas alu skaitu esam gandrīz desmitkāršojuši. Gadu gaitā esmu mācījies arī no savām kļūdām. Mani baida tas, ka tagad mūsu atklātajās alās sāk izvērsties tūrisma industrija. Gribu brīdināt: alas nav masveida izklaides objekti kā lunaparks vai akvaparks. Neprofesionālu ekskursiju vadītāju dēļ, kuri dzenas vienīgi pēc naudas, spekulējot uz bērnu un pusaudžu jūtīgajām emocijām, kas jo sevišķi atraisās noslēpumainā pazemes tumsā, var iet bojā bērni. Var atkārtoties kaut kas līdzīgs Talsu traģēdijai. Es zinu gadījumus, kad ekskursiju vadītāji veselu autobusu bērnu salaiž tādās alās, kur uzturēties ir augstākā mērā bīstami (piemēram, dolomītu alās, tajās kuru katru brīdi uz galvas var uzkrist dolomītu blāķi).
Gribu jautāt Izglītības ministrijai un Labklājības ministrijai, un Tūrisma pārvaldei: kas kontrolē skolu ekskursiju maršrutu drošību? Tie gidi, kas bērnus aizved uz sensacionālām, bet bīstamām vietām gūst lielāku popularitāti un pieprasījumu un arī lielākus ienākumus. Par šīm briesmām esmu jau atkārtoti brīdinājis, bet diemžēl bez rezultātiem.
Atgādinu arī, ka klinšu un alu sienu aprakstīšanu bargi soda likums – no 50 līdz 2000 latiem.
|
|
